Kareivis nr 2. Gājējs

Bija saulaina vasarīga pēcpusdiena. Uz ceļa viņš ieraudzija guļam puiku. Vienkāršā apģērbā, kas garāmgājēju un garām braucošo ratu nobružāts. Viņs piesteidzās tam klāt jo domāja ka tas ievainots. Bet nē puika piecēlās sēdus un labestīgi smaidija. Viņs saplūda ar apkārtni gaišo smilšu ceļu un bērzu mežu kas bij visapkārt. No puikas staroja harmonija, kaut arī viņš bij skrandās. Piesēdās tas puikam blakus un uzsāka tie abi garu sarunu par tiem kas pa ceļu garām steidz, kas apstājas un galvenokārt paši par sevi. Necilvēks raudzījās un klausījās puikas stāstā ar milzu neticību un izbrīnu par viņa pozitīvo skatu uz dzīvi, par viņa pieticīgajiem, bet savā vienkāršumā milzīgajiem sapņiem. Puikam rokā bija karte pēc kuras viņš pārvietojās pa šo ceļu basajām kājām. Lepni puika stāstija cik tālu jau ticis un kur ir maldijies, bet kur uz priekšu veiksmīgāk ticis. Necilvēks ieraudzija kartē daudz kļūdu un neprecizitāšu un centās par to brīdināt puiku, bet puika nedaudz aizvainots jautāja vai necilvēks pats pareizi pārvietojas. Necilvēkam nemaz nebij kartes kaut nepareizas, tas devās virzienos, kas vienmēr bij gadijušies kļūdaini. Tādēļ viņš nolēma neaizskart puika parliecību un nelaboja kartē acīmredzamās kļūdas. Abi piecēlās un turpināja ceļu kopā uz nepareizo pusi protams, bet vismaz kliedējot viens otra vientulību. Cik tālu viņi gāja kopā, vai kāds nonāca galā, vai kādu samala ceļa riteņi to neviens neredzēja...