Tad kad sāp...

Zem koka ceļa, kurš ved uz baznīcu, malā sēdēja meitene pār kuras seju ritēja asaru strautiņš. Viņas rokā bij balta kaltēta roze, ko pirmajā randiņā bija  dāvājis viņas mīļotais. Viņa to turēja tik stingri sažņaugtu rokās ka dzelkžņi dziļi grieza viņas plaukstas un no rokām uz debeszilās kleitas lēnām pilēja asinis. Šis skats bij tik rāms itkā viņa nebūtu dzīva, itkā viņa vairs neelpotu. Viss, kas no skaistākās, cēlākās un stiprākās mīlestības bija palicis pāri bija tikai šis sausais zieds, kuru nespēja vairs atdzirdīt pat meitenes asinis. Viņa viņu nespēja aizmirst, kaut arī viņš viņu padzina ar visnetīrākajiem vārdiem un spļāvieniem sejā. Viņš viņu vairs nemīlēja. Viņa to zināja, bet sirds to nesaprata. Tā turpināja ilgoties un katrs tās pukst lauza to jo stiprāk. Dienu drīz nomainija vakars, bet vakaru nakts. Un spožais tīrais pilnmēness bij vienīgais, kas noraudzijās šajās nu jau bezgalīgi garo stundu ciešanās. Pēkšņi meitene piecēlās un rāmi un apātiski devās un Daugavas krastu. No stāvā krasta tā noraudzijās smalkajos vilnīšos kas rotaļājās ar mēness atspulgu. Tā atdeva Daugavai rozi savas mīlestības simbolu, lai sāktu jaunu dzīvi. Bet brīdi kad roze skāra ūdens vēso virsmu, meitene emociju radītā mirkļa apmulsumā, leca rozei pakaļ, un kopā ar to nogrima upes dzelmē.