Aizmigt sniegā

Gribēju uzrakstīt par visiem, bet pēdējās dienas kaut kā vairs negribas. Tāpēc visi iesāktie skricelējumi paliks melnrakstos, vismaz uz kādu laiku, bet viss drīzāk pa visam. Šodien sapratu ka man atkal jāmainās esmu kļuvis pārāk emocionāls.
Biju pārāk vājš, lai atklātu savas jūtas un neesmu cilvēks, kurš sper pirmo, otro vai pat trešo vai ceturto soli. Baidos no attiecībām un ilgojos pēc tām vienlaicīgi. Stulbi ne? Bet tam vairs nav nozīmes kādu laiku būšu brīvs un neko nopietnu neuzsākšu, tā tak vieglāk. Vai ne? Jāskatās uz dzīvi nedaudz vēsāku skatienu. 
Mana mazā egoistiskā sirsniņa grib, lai beidzot iestājas ziema ar lielām baltām kupenām. Ierausties kāda no tām un aizmigt sniegot sniegam būtu tik piemīlīgi un skaisti. Mmm...