Vakarā ārā jau plosijās sniegavētra. Izejot no mājas tas bija ģērbies vecā žaketē, kas bija aizpogājama tikai ar vienu pogu, džinsās un baltās kedās, kas sen vairs nebij baltas, bet gaiši pelēkas. Kādreizviņštā neģērbās, bet šodienviņamnerūpēja savs izskats.Viņšgāja pretī iznīcībai. Cilvēki no malas noskatījās kā uzviņakailajām krūtīm kūst sniegpārslas. Tā gaita bij mērķtiecīga un strauja, acu skatiens vērst tālumā.Viņšmeklēja nepatikšanas.
Puis, tev patīk runāt mīklās, kad rauga mīkla tavā baltajā galvā ir kā aizmirsts joks, kas spēj izteikt lietas, bet tikai retais ir spējīgs tās izjust, kā tev, lasot vārdus, kas zem nullēm un vieniniekiem ir, kā Tu.
AtbildētDzēst